Dzejoļi par pavasari

PIRMAIS TAURENĪTIS

Māmuliņa - šito prieku - 
Redzi tur to ceļinieku?

Lido pirmais taurenītis,
Pavasara vēstnesītis.

Ko nu abi darīsim,
Taurenīti? Lidosim!

Tu pa gaisu, es pa zemi,
Nāc un mani spārnos ņemi!

/Herbets Dorbe/

AGRIE STRAZDI

Vēl sniega salas balto,

Bet silti vēji dveš.

Un, skaties, ziemu salto

Dzen projām lauks un mežs.

Un agro strazdu bari

Jau pirmo dziesmu sāk.

Tas viss uz pavasari - 

Viņš strazdiem līdzi nāk.

Vairs šodien mājās netīk,

Mēs visi laukā jau.

Mēs skrienam strazdiem pretī,

Vien žēl, ka spārnu nav...

/Imants Lasmanis/

SAULĪTI GAIDOT

Aiz upes lejā pūpoliņš,

jau sidraba actiņas pavēris viņš - 

drīz būs tam samta kažociņš.

"Ai, pūpolīti, muļķīti!

Vai saulīti kažokā gaidīsi?

Vai viņu projām raidīsi?

Ai, pūpolīti, mulķīti!"

"Es gan, es gan ne tā kā tu,

es kažociņu jau nosviedu,

to kurmīša mājiņai uzsedzu,

lai sildās nu!"

"Bet pats, bet pats kā strazdiņš mazs

nu lecu un deju bez apstājas.

Vēl kājiņas labprāt noautu

un pļaviņā kūleni izmestu...

Lūk, kā es saulīti sagaidu!

Ne tā kā tu."

/Leons Paegle/

MAIGIE SMAIDI

Skatos, mazais pūpoliņš
Smaidošs stāv aiz loga;
Sudrabu tur sijā viņš - 
Gaismu iemet logā.

Pirmais viņš, kas paskaidro - 
Dvēselei nes prieku;
Kupenu visskumjāko
Izbridis kā nieku!

Sīka zemes radība - 
Taču dižu prātu:
Atņem zemei vadību,
Saulei atver vārtus...

Kur bij skumjas nopūtas,
Tur tu prieku laidi...
Sudrabīgi sijājas
Tavi maigie smaidi.

/Edvarts Tūters/

CĪRUĻPUTENIS

Puteņo!

Ai, kā puteņo sniegs!

Pārslu miljoni pagalmā jaucas...

Un šis kūpošais aprīļa prieks

Par cīruļa puteni saucas.

Skrienu pagalmā.

Jābūt man tur!

Putenis ir, bet cīruļi - kur?

Cīruļputenis nav tāds, kā cerēts:

Sniegpārslas lido, bet cīruļus neredz...

Putenis laukus tērpj melnbaltos svīteros

Un aizkūp projām...

- Drīz, - saka vectēvs,

- Drīz cīruļi vīteros!

/Jāzeps Osmanis/

APRĪLĪ

Beidz meži elsāt smagi,

Beidz ledus upē šķīst

Nu zemei nolūst ragi,

Kur pumpuri sāk plīst.

Un purenīte pirmā

Grib zelta galvu celt.

Un birze metas sirma,

Un piegāze sāk zelt.

Nu sveika, zeme svaigā!

Var arājs vagu dzīt.

Pa lauku saule staigā:

Tur sēklas graudi krīt.

/Linards Laicens/

PAVASARIS KLĀT

Sniega pulkstenītis zvana:
- Mosties! Mosties, zemes māt!
Ziemai valdīt tagad gana,
Pavasaris atkal klāt!

- Pavasaris! Pavasaris! - 
Bērzu zaros strazdi sauc.
- Pumpuri jau metas brūni,
Arī skariņu tik daudz!

- Pavasaris! Pavasaris! - 
Jautri čalo avotiņš.
Līdz pat upei kraujas lejā
Izlauzis sev ceļu viņš.

/Dzidra Rinkule-Zemzare/ 

SNIEGA PULKSTENĪŠI

Mazie sniega pulkstenīši,

Kur tik žigli steidzaties?

Sniega vāliem pilni lauki,

Ziema vēl nav beigusies!

Vai jums nesalst mazās kājas,

Stingā zemē turoties?

Vai jums galvas nenolūza,

Cauri ledum laužoties?

Zvaniet, sniega pulkstenīši,

Skumjās sirdis prieciniet,

Līdz ar cīruļiem un strazdiem 

Pavasari atzvaniet!

/Ēstere/

VIZBULĒNS

Kur mežam ziemas miegs

nav lāgā izgulēts,

ir šorīt piedzimis

mazs, priecīgs vizbulēns.

Viņš runāt nemāk vēl,

vien acis mirkšķina,

ar sīkām saknelēm

pa smiltīm šņirkšķina.

Neko tam neprasi,

neko tam nesaki,

jo viņš mūs pirmais redz,

mēs - viņa vecāki.

/Ojārs Vācietis/

PŪPOLU LAIKĀ

Visi vilki sēri,
dusmīgi un sēri - 
augstu, augstu kārklos
sarāpušies jēri.

Apakšā ir ūdens,
pavasarīgs ūdens,
brūns kā meža sūna.
Kaut nu būtu rudens!...

Tad tie zemē birtu,
pakluptu un birtu
un uz kāra zoba
jauki, jauki mirtu.

Nav ko jērus biedēt,
dusmoties un biedēt!
Ejiet vilki, projām,
jēriem gribas ziedēt.

Nāciet visi citi,
visi, visi citi
kopīgi ar jēriem
gaidīt pirmo biti.

/Ojārs Vācietis/

ZIEDOŅA ACIŅA

Kā smaržīga vītola spurdziņa

Man sirdī šūpojas prieks

Un čalo kā sudraba urdziņa,

Un smejas kā nebēdnieks.

Vai ziedons jau pumpurus briedina?

Tak nē! Vēl ziemelis dveš,

Vēl sarma tik ābeles ziedina

Un ledus kurpēs stingst mežs.

Vēl asni guļ zemzemes mājiņās,

Vēl tālu cīrulis mazs.

Kā prieciņam nesala kājiņas,

Kur ceļš tik ledains un ass?

Prieks nāca pa debesu taciņu

Un atnesa siltuma daudz.

Man liekas, šo ziedoņa aciņu

Par mīlu cilvēki sauc.

/Elīna Zālīte/

IK PAVASARI

Ik pavasari, ik pavasari

Vai nenotiek jauni brūnumi?

Nu saki!

Vai rozes nezied sārtāki?

Vai līdzi tu ziedēt negribi?

Nu saki!

Vai mākoņi nelido vieglāki?

Vai līdzi lidot neiesi?

Nu saki!

Ik pavasari, ik pavasari

Aug ērkšķiem jauni dzeloņi,

Top čūskām zobi asāki;

Vai līdzi cīņā neiesi?

Nu – saki!

/Aspazija/

 

Pēc

Baltas ziemas
Baltiem ziediem
Pavasaris nāk...

Kāds
Pirmo reizi
Basām kājām
Baltā ābeļdārzā nāk...

No baltām
Debesīm

Kāds te, uz
Zemes, savu pirmo pavasari
Dzīvot nāk.

/Livars Jankovskis/

Kad vējš, kā govs pie bada, īd,

Kad ārā atkala un slīd,

Kad vēsums sāk uz sirdi dzīties,

Kad bērzs no lauzta zara raud,

Kad man aiz horizonta draud,

Kad skopums nāk ar mani mīties,

Kad lūpas mīlestību zvēr,

bet rokas tukšu miesu dzer

un tomēr negrib vaļā vīties.

Kad tikai viena dzīve ir.

Kad tikai vienreiz dzimt un mirt.

Es uzdrīkstēšos nebaidīties.

/Ojārs Vācietis/